Cietums ir vieta, kurā neviens no mums nevēlētos nonākt – vai pat uzturēties tā tuvumā. Lielākajai daļai cilvēku ir tikai ļoti aptuvena nojausma par to, kas patiesībā norisinās aiz cietuma sienām.
Mēs parasti domājam, ka tur ieslodzīta sabiedrības sliktākā daļa, kas pelnījusi sliktu izturēšanos, ļauni cilvēki, kuri pa īstam nekad nemainīsies.
Bet vai tas tiešām tā ir?
16 anonīmas atzīšanās no cilvēkiem, kuri dažādu iemeslu dēļ bijuši cietumā un izkļuvuši no tā, liks tev aizdomāties. Vai cietumos tiešām iesloga tikai sliktus cilvēkus un vai neviens nav pelnījis otro iespēju?
1.Es nesen iznācu no cietuma un ir dīvaini tikt sauktam vārdā nevis pēc numura, kuru man piešķīra valsts par to, ka esmu noziedznieks.
2. Es nevaru ciest, kā cilvēki skatās uz mani, kad uzzina, ka esmu bijis cietumā. Es dabūju sešus mēnešus, jo nevarēju nomaksāt sodu, un tagad tas ir man pielipis.
3. Es nokļuvu cietumā par noziegumu, ko neizdarīju. Paša vecāki man netic.
Lai lasītu tālāk, šķir nākamo lapu:
Tevi noteikti interesēs
- Strādāju par biļešu kontrolieri Rīgā 9 gadus: stāstu, kādas ir muļķīgākās bezbiļetnieku taisnošanās, un kā es uzreiz pamanu “zaķus”
- “Šie salāti ir pārāk lēti viesiem”: vīra māsai nepatika mans svētku galds, bet viņa nezināja kas stāv dāvanā zem eglītes
- Vīra Rūdolfa radinieki uzradās bez brīdinājuma: “Mēs padzīvosim pie jums nedēļu” – lūk, kas notika tālāk
- Mana bijusī sieva atsūtīja mūsu meitu pie mums uz Jauno gadu ar zīmīti kabatā – izlasījis to es pamatīgi apmulsu
- Modris mani nosauca par “izēdāju” ‒ kāda bija summa uz Rimi čeka, kas izraisīja nesaskaņas un gala risinājums
- Ielaidu dzīvot māsu ar ģimeni savā Rīgas centra dzīvoklī, tomēr drīz vien saņēmu kaimiņu sūdzības; skaidroju gūtās mācības un situāciju








